Kā svarīgs individuālais aizsardzības līdzeklis, bruņuvestes ir pārgājušas no metāla bruņu aizsargpaneļiem uz nemetāliskiem sintētiskiem materiāliem un no tīri sintētiskiem materiāliem uz kompozītsistēmu izstrādi, piemēram, sintētisku materiālu, metāla bruņu plākšņu un keramikas aizsargloksnes. . Cilvēka bruņu prototips ir meklējams senos laikos. Lai ķermenis netiktu ievainots, primitīvās tautas kā krūškurvja aizsarga materiālu izmantoja dabiskās šķiedras pīto jostu. Ieroču attīstība ir piespiedusi atbilstošu progresu cilvēku bruņās. Jau 19. gadsimta beigās Japānas viduslaiku bruņās izmantotais zīds tika izmantots arī ASV ražotajās bruņuvestēs. Pēc prezidenta Viljama Makinlija slepkavības 1901. gadā bruņuvestes piesaistīja ASV Kongresa uzmanību. Lai gan šīs bruņuvestes var aizsargāt pret zema ātruma pistoles lodēm (ar lodes ātrumu 122 m/s), tās nevar aizsargāt pret šautenes lodēm. Tā Pirmajā pasaules karā parādījās bruņuvestes no dabīgo šķiedru audumiem un tērauda plāksnēm. Biezs zīda apģērbs kādreiz bija galvenā bruņuvestu sastāvdaļa. Tomēr zīds tranšejās ātri bojājas. Šis defekts kopā ar ierobežoto ložu necaurlaidīgo spēju un augstajām zīda izmaksām padarīja zīda bruņuvestes, kuras ASV Ordniecības departaments atstāja novārtā Pirmā pasaules kara laikā, un tās neizdevās popularizēt. Otrajā pasaules karā šrapneļu letalitāte palielinājās par 80%, un 70% ievainoto gāja bojā rumpja traumu dēļ. Iesaistītās valstis, īpaši Apvienotā Karaliste un ASV, sāka netaupīt spēkus, lai izstrādātu bruņuvestes.
1942. gada oktobrī Lielbritānijas armija pirmo reizi veiksmīgi izstrādāja ložu necaurlaidīgu vesti, kas sastāvēja no trim augsta mangāna tērauda plāksnēm. 1943. gadā bija 23 veidu bruņuvestes, kuras tika ražotas izmēģinājuma kārtā un oficiāli pieņemtas ASV. Šī perioda ložu necaurlaidīgajās vestēs kā galvenais ložu necaurlaidīgais materiāls tika izmantots īpašs tērauds. 1945. gada jūnijā ASV armija veiksmīgi izstrādāja ložu necaurlaidīgu vesti, kas izgatavota no alumīnija sakausējuma un augstas stiprības neilona. Modelis bija M12 kājnieku bruņuvestes. Tostarp neilons 66 (zinātniskais nosaukums poliamīda 66 šķiedra) ir sintētiskā šķiedra, kas tajā laikā tika izgudrota nesen. Tā pārrāvuma izturība (gf/d: gram-force/denier) ir 5,9–9,5, un tā sākotnējais modulis (gf/d) ir 21–58. , Īpatnējais svars ir 1,14 g/(cm)3, un tā izturība ir gandrīz divas reizes lielāka nekā kokvilnas šķiedrai. Korejas kara laikā ASV armija bija aprīkota ar T52 pilna neilona bruņuvestēm, kas izgatavotas no 12 ložu necaurlaidīga neilona slāņiem, savukārt jūras kājnieku korpuss bija aprīkots ar M1951 cieto"Duolong" stikla šķiedras pastiprināta plastmasas ložu necaurlaidīga veste, kas sver no 2,7 līdz 3,6 kilogramiem. starp. Ložu necaurlaidīgās vestes, kas izgatavotas no neilona, var nodrošināt karavīriem zināmu aizsardzības pakāpi, taču tās ir liela izmēra un sver līdz 6 kilogramiem. Septiņdesmito gadu sākumā Kevlar, sintētisko šķiedru ar īpaši augstu izturību, īpaši augstu moduli un augstas temperatūras izturību, veiksmīgi izstrādāja ASV uzņēmums DuPont, un to ātri pielietoja ložu necaurlaidības jomā. Šīs augstas veiktspējas šķiedras parādīšanās ievērojami uzlabo mīksto tekstila bruņuvestu veiktspēju, vienlaikus arī lielā mērā uzlabojot bruņuvestu komfortu. ASV militārpersonas uzņēmās vadību Kevlar izmantošanā bruņuvestu ražošanā un izstrādāja divus vieglo un smago modeļus.
Jaunās bruņuvestes ir izgatavotas no Kevlar šķiedras auduma kā galvenā materiāla un no ložu necaurlaidīga neilona auduma kā aploksne. Vieglās bruņuvestes sastāv no 6 kevlara auduma kārtām, un vidējais svars ir 3,83 kg. Līdz ar Kevlar komercializāciju, Kevlar' izcilais visaptverošais sniegums drīz tika plaši izmantots dažādu valstu militārpersonu bruņuvestēs. Kevlar panākumi un tam sekojošā Twaron un Spectra parādīšanās, kā arī to pielietojums bruņuvestēs padarīja mīkstās bruņuvestes, kurām raksturīgas augstas veiktspējas tekstilšķiedras, kļūst arvien populārākas, un to pielietojuma diapazons neaprobežojas tikai ar militārajām aprindām, un pakāpeniski. paplašināta līdz policijas un politiskajām aprindām. Tomēr ātrgaitas lodēm, īpaši šautenēm, tīras mīkstās bruņuvestes joprojām ir nekompetentas. Šī iemesla dēļ cilvēki ir izstrādājuši mīkstu un cietu kompozītmateriālu bruņuvestes, izmantojot šķiedru kompozītmateriālus kā pastiprinātus paneļus vai ieliktņus, lai uzlabotu vispārējo bruņuvestu bruņu necaurlaidību. Rezumējot, ir bijušas trīs mūsdienu bruņuvestu izstrādes paaudzes: pirmā paaudze ir cietās bruņuvestes, kurās kā ložu necaurlaidīgi materiāli galvenokārt tiek izmantoti speciāls tērauds, alumīnija sakausējums un citi metāli. Šāda veida ložu necaurlaidīgo vestu īpašības ir šādas: apģērbs ir biezs un smags, parasti apmēram 20 kilogramus, tas nav ērti valkājams, tam ir liels cilvēka darbības ierobežojums, un tam ir zināma elastības pakāpe, bet tas ir viegli sekundāro fragmentu ražošanai. Otrās paaudzes bruņuvestes ir mīkstas bruņuvestes, parasti izgatavotas no augstas veiktspējas šķiedru audumiem, piemēram, daudzslāņu kevlara. Tas ir mazs, parasti tikai 2 līdz 3 kilogramus smags, un tam ir salīdzinoši mīksta tekstūra, laba fiziskā sagatavotība un ērta valkāšana. Tas labi slēpj, ja tiek nēsāts iekšpusē, un tas ir īpaši piemērots ikdienas valkāšanai policijas un drošības darbiniekiem vai politiskajiem līderiem. izmantot. Runājot par ložu necaurlaidības spēju, tas parasti var novērst lodes, kas izšautas no pistoles 5 metru attālumā, un neradīs sekundārus šrapneļus, taču pēc lodes trāpījuma tas ievērojami deformējas, kas var radīt zināmus necaurlaidīgus bojājumus. Turklāt ar šautenēm vai ložmetējiem izšautām lodēm ir grūti pretoties vispārēja biezuma mīkstajām bruņuvestēm. Trešās paaudzes bruņuvestes ir saliktas bruņuvestes. Parasti kā ārējais slānis tiek izmantotas vieglas keramikas loksnes, un kā iekšējais slānis tiek izmantoti augstas veiktspējas šķiedru audumi, piemēram, Kevlar. Tas ir galvenais bruņuvestu attīstības virziens.
